..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................

Vilma Kalnbunde

Limbaži

Dzimusi 1916.gadā

Īsumā par Vilmu Kalnbundi:

Skolotāja.
Dzīvo kopā ar dēlu.

Lasīt Vairāk:
Limbažniece, skolotāja un dzīvesgudrs cilvēks – tāda ir simtgadniece Vilma Kalnbunde, kura šogad decembra pašā izskaņā svinēs jau savu 102.dzimšanas dienu. Viņas mājas pagalmu piepilda mazmazbērnu dzidrās balsis – Marta, Jānis, Laura un pastarītis Gustavs. Vilmas vienīgajam dēlam Jānim un vedeklai Veltai, kuri dzīvo kopā ar simtgadnieci viņas vīra celtajā mājā, ir 3 bērni – Zita, Jānis un Dainis, kuri nu jau pieauguši un devušies katrs savā dzīvē.
Bērnību pavadījusi Vainižos, kur kopā ar brāli Jāni mācījusies vietējā Vainižu pagastskolā. Ļoti paticis apgūt matemātiku un savos bērna sapņos viņa vēlējusies kļūt par skolotāju. Vēlāk, neskatoties uz finansiālām grūtībām samaksāt skolas naudu, viņa mācības turpina Limbažu valsts ģimnāzijā, kuru pabeidza 1936. gadā. Sākot darba meklējumus, rodas iespēja kļūt par skolotāju Limbažu ciema skolā, pēc gada pārcelta uz Nabi. Kara gados turpinot mācīt bērnus nu jau Vainižu skolā, viņa mācījās arī pati, neklātienē pabeidzot Valmieras pedagoģisko skolu.
Vainižos viņa satika un pēc neilga pazīšanās brīža skaistā 1947. gada Jaunā gada dienas vakarā apprecējās ar savu vīru Jāni. Sākumā Vilma strādāja Vainižos un dzīvoja savu senču mājās pie vecākiem, bet vīrs – Limbažos, taču pēc izglītības inspektora iniciatīvas tikusi pie skolotājas vietas Limbažu vidusskolā.
Padomju varas laikā arī Vilmai nepagāja secen nokļūšana čekā, kad kāds skolā bija pasūdzējies, ka skolotājas atnesto papīra lapu kaudzīti rotā aizliegtās organizācijas “Mazpulki” simbols zaļā Laimas āboliņa lapiņa, „četrlapīte”. Pēc vairāku dienu pratināšanas, kuras laikā čeka bija noskaidrojusi arī skolotājas saistību ar aizsargu organizāciju Latvijas brīvvalsts laikā, Vilmas vīrs Jānis tomēr panāca viņas atbrīvošanu, taču sods par šādu neuzticamību Padomju varai bija pārcelšana uz Limbažu ciema skolu 7 gadu garumā līdz tās slēgšanai, kad atkal viņa atgūst tiesības strādāt Limbažu vidusskolā. Tur Vilma nostrādā līdz pat 1972.gadam. Kā saka pati Vilma – darbs ar bērniem skolā ir viņas īstais sirds aicinājums. Par to liecina arī daudzu viņas bijušo audzēkņu nerimstoši dzīvā interese par mīļās, taču arī stingrās skolotājas dzīvi un labsajūtu gan svētkos, gan ikdienā, kad skolotāja saņem mīļus un sirsnīgus sveicienus un apciemojumus.
Arī bijušajiem kolēģiem par skolotāju sakāmi tikai labākie vārdi – vienmēr atsaucīga, izpalīdzīga un aktīva, īpaši ielaidusies „mēles trīšanā” ne par kolēģiem, ne arī savu ģimeni.
Diemžēl Vilmas dzīvē ir bijuši arī smagi zaudējumi – 2 bērnu, dēla Valda un meitiņas Daces nāve agrā vecumā. Zaudējuma sāpes palīdz pārdzīvot darbs gan skolā, gan mājas jaunceltnē, gan arī piemājas dārza ierīkošanā Limbažos, kur īpaši viņai mīļas un joprojām krāšņi ziedošas ir dažādu šķirņu rožu dobes. Tomēr Vilma atzīst, ka viņai liekas, ka tās krāšņāk ziedējušas tad, kad tās kopis viņas vīrs Jānis, kurš nu jau vairāk kā 35 gadus skata šo zemi no mākoņa maliņas. Nākot pasaulē Vilmas dēla Jāņa 3 bērniem, viņa aktīvi pievēršas to auklēšanai un audzināšanai. Nu jau arī mazmazbērni tiek pieskatīti un apmīļoti.
Sirmā skolotāja joprojām lepojas ar izcilu atmiņu un ikdienu pavada klausoties radio, aktīvi interesējoties par notikumiem Latvijā un pasaulē, vēlāk dzirdēto pārrunājot ar savu dēlu Jāni. Diemžēl redze ir kļuvusi sliktāka, tādēļ nācies atteikties no viņai tik mīļās nodarbes – grāmatu lasīšanas, šobrīd nākas samierināties ar mājinieku priekšā lasīto.
Viņai ļoti patīk klasiskā žanra mūzika, kas sirdij šķiet vistuvākā. Pati senāk dziedājusi dažādos koros, vēl tagad viņa labprāt uzdzied gaišākam noskaņojumam. Mīlestību pret mūziku pratusi nodot tālāk gan dēlam, gan mazbērniem, gan arī mazmazbērniem, kuri gandrīz visi beiguši vai apmeklē mūzikas skolu, apgūstot klavieru, trompetes un vijoles spēli. Dēls Jānis jau vairākas desmitgades spēlē pūtēju orķestrī Lemisele.
Ar rokdarbiem simtgadniecei veselības dēļ vairs neiznāk nodarboties, lai gan savulaik bagātīgi „apadīta” un „aptamborēta” visa ģimene. Tāpat viņa savu roku pielikusi vedeklas Veltas, kura darbojas tautas daiļamata studijā „Dzilna”, darbiem radot krāšņas lina dvieļu un galdautu mežģīnes un caurās vīles.
Ar dziļu pateicību Dievam un mūža gaitā satiktajiem cilvēkiem, simtgadniece ir saglabājusi siltu dvēseles starojumu un možu garu, ar kuru tiek aplipināti visi, kam radusies izdevība satikt šo fantastisko personību! 
Teksts: Zita Linde

100

VAIRĀK
Fail to load posts. Try to refresh page.
/// ATBALSTA ///