..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................

Jūlija Zemļicka

Tukums / Skaistkalne

Dzimusi 1912.gada 5.janvārī

Īsumā par Jūliju Zemļicku:

Dzīvo privātmājā, bijusi frieziere, 25 gadus strādājusi bērnu namā par auklīti un sanitāri.
Šobrīd seko līdzi Latvijas notikumiem, skatās latviešu seriālus.

Lasīt Vairāk:
Mazā Jūlija piedzima tālajos laikos vēl pirms kariem, trūcīgā vienkāršu ļaužu ģimenē. Jūlijas mamma Petronella pēc tautības bija lietuviete. Jūlija piedzima Jēkabpils rajonā, Susejas pagastā mājās “Ušķes”, kristīta Lietuvā, Radvilišķes Katoļu baznīcā. Bērnībā dzīvoja Skaistkalnē (tolaik Šēnberga), pie pašas Latvijas un Lietuvas robežas, kuras atdalīja robežupe Mēmele. Tolaik vēl vienkāršie ļaudis neizmantoja automobiļus, tālruņus, pieticīgajā mājoklī nebija elektrības. Jūlija dzimusi Ziemassvētkos, kā pati saka: “Sajutu pīrāgu smaržu!”, tad tika veikta kalendāra maiņa, laika nobīde izveidojās aptuveni par divām nedēļām, tāpēc arī dokumentos dzimšanas datums ir tālais 5.janvāris 1912.gads. Ģimenē bez Jūlijas vēl bija arī vecākais brālis Alberts un divas jaunākas māsiņas – Lūcija un mazulīte Austriņa, kura mirusi pavisam maziņa. Bērnībā ģimene dzīvoja blakus skaistajai Skaistkalnes baznīcai, tolaik skaistākā Latvijā, līdz tika uzcelta Aglonas bazilika, un mazajai meitenei katrs greznās baznīcas apmeklējums svētdienās bija ļoti nozīmīgs notikums, jo ļaudis uz baznīcu devās goda drānās, skanēja skaistas lūgšanu dziesmas, baznīcu svētkos rotāja ar ziediem vai ziemā egļu zariem, dega sveces... Jūlija atceras vēl abu pasaules karu laikus, kad arī karā bez vēsts pazudis tēvs. Māte viena audzinājusi un uzturējusi bērnus bez citu palīdzības no tā ko nopelnīja, strādājot kādus gadījuma darbus pie ciema zemniekiem. Jau agrā bērnībā Jūlija pelnījusi maizīti ganot govis un auklējot bērnus. Mācījusies Skaistkalnes tolaik jaunuzceltajā skolā, kur beigusi 4 klases, jo vairāk mamma skolot nevarēja atļauties, bija jāiet strādāt, atbalstīt ģimeni. Piedzīvojusi laupītāja Kaupēna nodarījumu laikus, būdama bērns ganījusi lopiņus mājās “Klabiņos”, kur Kaupēns nobendējis 7 cilvēkus... no bērnības atmiņām Jūlija atceras, ka nekādas bagātības tur nebija... vienkārša lauku saimniecība, strādīgi un pieticīgi ļaudis.
Kad skolas gadi bija aiz muguras, Jūlija devās uz Rīgu, kur strādāja gadījuma darbus – par kalponi, par mājsaimnieci, auklēja bērnus, tad friziermeistare, pie kuras strādājusi, apkopjot mājas soli, paņēmusi par mācekli apgūt vīrieša friziera amatu – apgriezt matus, dzīt bārdu ar aso bārdas nazi. Frizētavā darbs bijis grūts, jo augstas prasības bijušas gan meistarei, kura bijusi ļoti pedantiska, gan arī klienti bija prasīgi. Jūlija rūpīgi krājusi naudiņu savai frizētavai, dzīvojot pieticīgi un taupīgi, tomēr, pienākot “Krievu” laikiem, Jūlijai pēc meistares prasības nācās darbu pamest, jo Jūlija neprata krievu valodu, kā arī pēc naudas maiņas Latvijā visa sūri krātā naudiņa zaudēja savu vērtību un sapni par savu frizētavu piepildīt neizdevās... Jaunībā Jūlijai ļoti patika zaļumballes un dejošana, patika apceļot Latviju, priecāties par skaisto dabu. Ņemot vērā grūtos apstākļus un pieredzi bērnībā un kara gados, Jūlija savu ģimeni neizveidoja.
Jauna iztikas avota meklējumos Jūlija nonāca Rīgas bērnunamā, kur sāka strādāt par aukli. Sākotnēji darbs ar mazajiem – līdz 4 gadu vecumam pamestajiem un kara laikā bez vecākiem palikušajiem bāreņiem un atradenīšiem šķitis ļoti smags un grūts. Laikam ritot, darba solis kļuva gludāks un pienākumi pierasti. Nodoms - pastrādāt kādu laiku, līdz atradīs ko labāku, izplēnēja. Tā Rīgas pilsētas bērnunamā, Kapseļa ielā nostrādāti 26 gadi, līdz pensijai, tolaik 55 gadu vecumam(1967. gads). Saņemot pirmo pensiju 45 rubļus, sapratusi, ka jāturpina strādāt, jo no pensijas visām vajadzībām nesanāk, Jūlija uzsāka darbu Finanšu ministrijā par apkopēju. Līdz 90 gadu vecumam nodzīvoja Rīgā viena, laiku pa laikam ciemojoties pie radiem Bauskā un Tukumā - palīdzot apkopt mājas soli, kā arī auklēt radu bērnus. 90 gadu vecumā pārcēlās uz Tukumu pie radiem. Šobrīd pēdējos 6 gadus dzīvi vada nelielā privātmājiņā Tukumā pie audžu mazmeitas Egitas ģimenes, kuru savulaik bērnībā izauklējusi un kļuvusi kā vecmāmiņa, dāvājot savu mīlestību. Savos 106 gados Jūlija skatās TV - seriālus un ziņas, kā arī mūzikas koncertus un teātra uzvedumus, patīk salikt puzles, lasa žurnālu “Ieva”. Pēdējie trīs gadi pavadīti ar dažādiem interesantiem pasākumiem filmas “Piedzimt kopā ar Latviju “ filmēšanas sakarā, kura tiks pirmo reizi demonstrēta Latvijā 2018.gada novembrī . Filmēšanas procesā viesojusies Skaistkalnē savā dzimtajā skolā; ciemojās bijušajā darba vietā - Rīgas bērnunamā. Visur tika silti un mīļi uzņemta. 2017. gada jūlijā piedalījusies pirmajā simtgadnieku salidojumā Rundāles pilī, kur tikusies ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni un kundzi. Piedzīvojusi arī filmēšanas grupas sagatavoto pārsteigumu - pie viņas viesojās mīļākā seriāla - “Ugunsgrēka” aktieri Olga Dreģe un Uldis Dumpis. 2016.gadā Jūlija godam nosvinēja 105 gadu jubileju - saņēma apsveikumus un pārsteiguma priekšnesumus gan no Skaistkalnes pūtēju orķetra, Tukuma Pašvaldības, pensionāru biedrības, un apsveikumu no bijušās darba vietas – Rīgas bērnu nama, gan arī no tuviniekiem. Jūlijas ilgā mūža noslēpums slēpjas viņas dzīvespriekā par vienkāršām lietām – skaisto Latvijas dabu, ziediem – pirmā vizbulīte, sniegpulkstenītis, tulpe... pirmajām zemenītēm, ķiršiem, baraviciņām, krāsainajām rudens lapām kokos ... pirmo sniedziņu ... Protams , arī veselībai un iedzimtībai ir liela loma, lai nodzīvotu ilgu mūžu. Pašlaik, pavadot 107 mūža gadu, var droši teikt, ka Jūlija nekad nav bijusi izvēlīga ēdienos, garšo viss un mīl baudīt vienkāršās mājas maltītes, un ļoti novērtē labos cilvēkus kurus savā dzīvē sastapusi. Apkārtējie cilvēki Jūliju raksturo kā sirsnīgu, gaišu, strādīgu un pieticīgu cilvēku. Kā pati saka, Dievs visu dzīvi viņu ir svētījis un sargājis.
Raksta autore: Egita Ribakova (audžu mazmeita).

100

VAIRĀK
Fail to load posts. Try to refresh page.
/// ATBALSTA ///