..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................
..................................................................................

Ēriks Tomsons

Valmiera

Dzimis 1918.gadā

Īsumā par Ēriku Tomsonu:

Latvijas vienaudzis Ēriks Tomsons 2018.gada Vecgada vakarā svinēs 100.gadu jubileju. Savulaik viņš vadājis uz Zviedriju bēgļus — latviešus, kuri bēga no kara.
Lasīt Vairāk:
Bērnības gaitas...
1918. gada 31.decembrī Vecsalacas pagasta “Lielpuru” mājās Eduarda un Elmīnes Tomsonu ģimenē pasaulē nāca mazais Ēriks. Viņš bija ceturtais kuplajā ģimenē- viņu sagaidīja māsas Velta un Elvīra , vecākais brālis Ādolfs. “Lielpuru” mājās Tomsoni bija rentnieki: Ērika vecāki apsaimniekoja zemi, audzēja lopus un gādāja par dienišķo iztiku . Pirmā Pasaules kara posts bija visapkārt, draudīgi bija arī tas, ka turpinājās vīru mobilizācija Cara armijai. Eduardam – Ērika tēvam paveicās, viņu neiesauca, ļāva rūpēties par mazajiem bērniem. Dzīve bija sūra! Lauku apkopšana bija smags darbs – zeme akmeņaina, arkli lūza. Tomsoni nolēma, labākas dzīves meklējumos, doties uz Smiltenes pusi, kur kopā ar citiem radiem kļuva par Jaunsmiltenes muižiņas rentniekiem ( tā atradās Blomes tuvumā). Sešgadnieks Ēriks skolas gaitas (“ābečniekus”) iesāka mazajā Bērzaines skoliņā pie Smiltenes. Drīz pēc tam ģimenes galva uzzināja par to, ka pārdodas zeme Kocēnu pagastā un nolēma, ka jādibina pašiem sava saimniecība. Pārcelšanās prasīja lielas pūles un spēku. Visa iedzīve tika sakrauta divos lielos pajūgos, 7 govis un aitu bariņš tika dzīti pa Smiltenes lielceļu, cauri Valmierai, šķērsojot Gauju un tad vēl 7 km, līdz nonāca Kocēnu kalnā. Tur jaunā mājvieta jau bija kā ar roku sasniedzama. Lopu dzinēji bija Ērika vecākās māsas un brālis ( 7- 10 gadus veci) , pajūgus vadīja tēvs un māte, bet pastarīti Ēriku kopā ar vecomammu iesēdināja mazbānītī. Vilcieniņš tolaik kursēja no Smiltenes, cauri Valmierai, ar pieturām Jāņparkā un Mujānos- tālāk Limbaši , Ainaži.
Skološanās....
Pārceļoties uz Kocēniem, Ēriks vienu gadu mācījās 6 gadīgajā pamatskolā, kur par skolotāju iepriekš bija strādājis Apsīšu Jēkabs. Ērika dziedāšanas un sporta skolotājs bija tolaik jaunais Roberts Zuika , pēcāk ievērojamais latviešu kordiriģents ( 1913-2015). Ēriks kļuva arī par Zuikas dibinātā Kokmuižas kora dziedātāju.
Kocēnu pagastā iegādātajā lauku īpašumā “Kaktiņi” Tomsonu ģimene strādāja neskaitot stundas, nebaudot atpūtu! Tika līsts līdums, dedzināti celmi, tā metru pa metram iekopa auglīgus labības laukus un tīrumus ganībām. Viss , kas to laiku lauksaimniecībā bija progresīvs un jauns- tika izmēģināts “Kaktiņos”.
Tēva Eduarda Tomsona cerība bija, ka Ēriks kļūs par nākamo saimnieku Kaktiņos. Lai apmaksātu ģimnāziju , tādas naudas jaunsaimniekiem nebija, tādēļ Ēriku sūtīja mācībās uz Lauksaimniecības skola Lucas muižā Valmierā. Tā tika iegūts Lauku saimnieka diploms, kuru mūsdienās varētu vērtēt kā vidējo profesionālo izglītību.


Sapņot par jūru...
Ērika sirds un visi jaunības sapņi saistījās ar jūru. Tēva brālis Mārtiņš Tomsons bija tālbraucēju kuģu kapteinis- viņš bija Ērika autoritāte un piemērs. Sapnis par jūras skolu bija jāpiepilda! Lai iestātos skolā bija jāizpilda nosacījums – vienu gadu pirms iestāšanās bija jāstrādā uz kuģa par ogļu padevēju vai uz sauszemes- derēja prakses darbs mehāniskās darbnīcās. Ērikam paveicās- tēvs atbalstīja dēlu un salīga prakses vietu Bitnera svaru darbnīcā Vamierā. Ēriks bija atslēdznieka mācekli un tas bija pietiekoši, lai varētu tikt Krišjāņa Voldemāra Rīgas jūras skolā mācīties par kuģa mehāniķi.
1938 .gada rudenī , 19 gadu vecumā Ēriks iestājās jūras skolā. Lai iegūtu kuģa mehāniķa diplomu bija jāmācās 4 gadus un 3 gadu jādodas praksē uz kuģiem. Ērika pirmie kuģi bija “Skrunda”, “Amata” un “Kaija”. Tika apgūts amats no pašām zemākajām un grūtākajām kuģu vietām līdz mašīntelpai. Mehāniķa diplomu Ēriks saņēma 1943.g maijā.
Un atkal karš....
Tikai nedaudz vairāk par divdesmit gadiem Latvija dzīvoja mierā, auga tās labklājība un atpazīstamība citu valstu starpā.
Otrais pasaules karš brāzās pār pasauli. II PK sākumu Ēriks piedzīvoja uz hidrometeriologu dienasta kuģa “Kaija”. Liepājas Kara ostā, sausajā dokā kuģis “Kaija” tika nolikts uz remontu, apkalpei un hidrometeriologiem bija brīvsolis. Uz tieši tad viņi kļuva par acu lieciniekiem Liepājas ostas spridzināšanai, zemūdenes Ronis sabombardēšanai un cilvēku evakuācijai no kara postītās Liepājas.
Divdesmitpiecgadīgais Ēriks Otrajā Pasaules karā nekaroja, viņu armijā neiesauca, jo flotē nodarbinātajiem tika piešķirts statuss: neaizvietojams. Ēriks brauca uz tirdzniecības flotes tvaikoņiem un strādāja arī jūrniecības departamentā, kas apkalpoja ostas. Daudzi Ērika vienaudži, skolas biedri tika iesaukti. Vācu armija, krievu armija- kas nu kuram tika. Ēriks ar saviem tuvākajiem jūras skolas biedriem lēma: “Mēs varam būt noderīgi Latvijai! Mūsu draugi to dara, ar ko mēs sliktāki!”. Pretošanās Kustība, kas būtībā bija okupētās Latvijas valdība, nāca ar aicinājumu iesaistīties bēgļu pārvešanā no Kurzemes krasta uz Gotlandes salu. Par šiem notikumiem ieraksts kuģniecības vēstures grāmatā liecina, ka 1944.gadā Tomsons iesaistījies bēgļu pārvešanā uz Zviedriju no Mērsraga ostas. Latvieši bēga, lai netiktu izsūtīti uz Sibīriju vai, lai izbēgtu no Padomju vara represijām. Uz Zviedriju aizceļoja ap 4500 cilvēku. Ēriks atceras, ka viena reisā ar mazo velkonīti pārvedis ap 100 cilvēku. Vakarā izbrauca un no rīta jau bija Gotlandē. Tomsons atceras, ka jūru pārbraucis astoņas reizes aizvedot ap 1000 bēgļiem «Tas viss notika nelegāli. Apzinājos, ka, gadījumā, ja mani pieķertu, sanāktu lielas ziepes. Izsūtītu uz Sibīriju,» atceras kungs. Pēdējā braucienā Tomsons pats arī palika Zviedrijā. Gandrīz divus gadus viņš nodzīvoja, nesatiekot tuviniekus.
Zviedrijā Ēriks brauca uz pasažieru kuģīša kā mehāniķa palīgs, strādāja arī rūpnīcā “Elektrohelius”. «Dzīvoju Stokholmā. Kā pasaka bija tā pilsēta! Un arī Gotlandes sala! Atceros, pirmoreiz ar pārvestajiem bēgļiem izkāpu krastā Gotlandē, kā mūs tur sagaidīja! Ar kafiju un kūciņām. Gar krastu vietējie iedzīvotāji bija sakūruši ugunskurus , lai mēs atrastu piestātni Splitā. Katru pārvesto nofotografēja salas fotogrāfs Holmerts. Viņa atraitnes izdoto grāmatu izdevās nopirkt meitai viesojoties Gotlandē 2010.gadā.»

Tomsonam Zviedrijā esot bijusi arī kāda simpātija, taču viņa izvēlējusies nevis veidot ģimenei, bet doties studēt uz otru Zviedrijas galu.
Līdz pat šim brīdim Tomsonam ir kontakts ar bijušo pārcēlāju Pēteri Jansonu ( 95), viņš pēc pārcēlāja gaitām Latvijā neatgriezās. Satika Gotlandē skaistu un staltu zviedru meiteni Ingu, viņu laulībai šogad aprit 71 gads. 2015. gadā sirmie jūras braucēji satikās Gotlandē, Jansona mājās. Tolaik, sasniedzis jau 95 gadu vecumu, Tomsons bija tik dūšīgs , lai dotos braucienā pa Baltijas jūras salām un piestātu arī Gotlandē.
Izdzīvot aiz Polārā Loka...
Karš beidzās, gribējās uz mājām. Pēc diviem Zviedrijā pavadītiem gadiem, 1946. gada augustā, Tomsons no Stokholmas ieradās Skultes ostā, toreiz viņš pildīja arī īpašu Pretošanās kustības dotu uzdevumu- atrast un palīdzīt nokļūt Rietumos svarīgam šīs kustības biedram. Mērķis bija saglabāt sakarus ar Latviju un veicināt drīzāku neatkarības atjaunošanu. Tomsons uz kuģa, pašam nezinot, bija uzņēmis kādu VDK sakarnieku. Par tā laika notikumiem ir uzņemta filma “Kad lietus un vēji sitas logā” . Harijs Liepiņš ir Tomsona atveidotājs, savukārt Lilitai Ozoliņai tā ir pirmā kinoloma. Tomsonu arestēja Rīgā , čekisti viņu ielenca tolaik esošājā “Piena restorānā ” Elizabetes ielā. Sekoja nopratināšana un fiziska ietekmēšana Stūra mājā, Tomsonu kā īpaši bīstamu padomju varai pārveda uz Lugjanskas cietumu pie Maskavas. Tad eskorts atpakaļ uz Latviju , šoreiz iesēdināja centrālcietumā. Tā pagāja visa 1947 . gada ziema, līdz beidzot Padomju vara lēma, ka Tomsons ir padomju valsts nodevējs, līdzvainīgs spiegošanā, tāpēc nosūtīja uz Noriļsku Krievijā. 1947.gada pavasarī sākās ceļš uz Gulagu- līdz Krasnojarkai ieslodzītos veda 2 mēnešus. Tomsonam tika piespriesti 25 gadi īpaši smagās nometnēs. Noriļskā, un tā ir vieta pie Polārā loka no kuras Latvijā atgriezās tikai retais. Bada dēļ. Ēriks to apstiprina un stāsta: «Visi veči, kas bija divus metrus gari, tie aizgāja. Es esmu maza auguma, man vajadzēja mazāk pārtikas, lai izdzīvotu. Mēs ēdām tādu šķidru kāpostu zupu un kukurūzas maizīti, un kaut kā izdzīvoju.» Reiz visi «noziedznieki» tika pārvesti vilcienā no Noriļskas uz Vladivostoku, no bada un nepilnvērtīgā uztura viņiem piemetās cinga. Kājas kļuva jēlas. «Mazajās Sibīrijas stacijās sieviņas stāvēja ar melleņu spaiņiem. Mums atļāva izkāpt un nopirkt. Cinga pārgāja.» Vladivastokā piemetās cita slimība: vakaros redze pasliktinājās tā, ka varēja redzēt tikai pa mazu šķirbiņu ( tā sauktais vistas aklums) Ar zivju eļļu tas tika izārstēts.
Noriļskā Ēriks sabija 10 gadus no solītajiem 25, jo bija cienīts. Labi strādāja būvniecībā, izcili noorganizēja arī darbus zelta raktuvēs Kolimā. Un vēl — Ēriks labi zīmēja. «Tā zīmēšana mani izvilka. Es ar zīmuli skicēju portretus uz papirosu paciņām, jo papīru nopirkt nevarēja. Puikas pasūtīja portretus, lai ir sievām uz māju, ko aizsūtīt. Lai redz kā izskatās. Fotogrāfu jau ar’ tolaik nebija.» Tā viņš šo to nopelnījis. Ar zīmēšanu arī iepaticies nometnes vadībai. Kad kultūras daļas priekšnieks meklēja, kas māk plakātus zīmēt, pieteicās. Priekšniekam tā patika, ka uzaicināja uz savām mājām, lai uzzīmē viņa portretu. Tikmēr viņa sieva cienājusi ar kafiju.

«Kad man pateica, ka esmu brīvs, neticēju,» atceras Ēriks. Solīto 25 gadu vietā viņš sabija Krievijā tikai 10. Uzzinājis labo vēsti, viņš aiz laimes sareibis gājis mājās. Paņēmis iekrāto naudu un palicis zem spilvena, lai tikai neviens nenozog un rīt var nopirkt biļeti mājup. «Aiz pārdzīvojuma es visu nakti paliku nomodā,» Ērika atceras.

Mājās.
Ieraugot priedes jūrmalā, Tomsons bija saviļņots. Sameklēja tēva mājas- Kocēnu “Kaktiņus”. Tās bija izpostītas, jo ģimene bija izsūtīta uz Sibīriju un atgriezās tikai 1957. gadā. «Pirmos gadus traki gāja, bet, ko darīt — bija jādzīvo tālāk. Ar tagadējo pieredzi varu teikt: katra diena, ko nodzīvo, ir laba.»
Par visu visvairāk Tomsonam gribējās izveidot ģimeni. Bija jau 40 gadi. Ēriks stāsta: «Nodomāju tā — apprecēšu pirmo smuko meiteni. Tā arī darīju. Mana māsa drusku piepalīdzēja, lai iepazītos ar Ainu. Ar ko man viņa iepatikās? Skaista bija!» Aina bija četrus gadu jaunāka, un ar īpašumu pie Valmieras. Vajadzēja tik vīru, kurš celtu māju uz jau zemē ielietajiem pamatiem. Un to Ēriks paveica, pats savām rokām.
Tomsoniem ir divas meitas — Dace un Daiga. «Ar sievu norunājām, ka meitām būs augstākā izglītība. Mums abiem šādas iespējas nebija kara laikā, abi ar vidējo, un darījām visu, lai meitām būtu,» tā Ēriks. Abas meitas izskolojās Valmieras Viesturu vidusskolā, mūzikas un mākslas skolās , tad devās uz Lauksaimniecības akadēmiju. Vecākā meita Dace pabeidza grāmatvedības un ekonomikas fakultāti, jaunākā Daiga - zooinženierus. Drīz Ēriks un Aina tika arī pie mazbērniem, tos arī mācīja dzīves gudrībās, atbalstīja viņu studijas! Daces dēls Jānis Neiders nu ir arhitekts, maita Ilze Dzene- datorzinību maģistre, Daigas meitas- Karīna Siliņa kļuva par biologu, nu ir bioloģijas zinātņu doktore un strādā pie vēža izpētes Cīrihes universitātē, bet jaunākā Ērika mazmeita ir mantojusi viņa mākslinieka gēnu- Elīna Untāla pirmā no Tomsonu cilts iestājās Mākslas akadēmijā, ir topoša tērpu dizainere, scenogrāfe.
Ērikam ir septiņi mazmaz bērni , dzimuši mazdēla Jāņa un mazmeitas Ilzes ģimenēs. Meitenes ar skaistiem vārdiem- Marta , Madara , Rūta, mazās dvīņu māsas- Lāsma un Elza, bet puiši- Stefans un Ābels.
Tikt pie Gaujas...

Ar Ainu Ēriks nodzīvoja kopā visu mūžu. Pirms desmit gadiem sieva no šīs pasaules aizgāja. «Dzīvojām labi. Pa gadiem pieslīpējāmies. Es biju uz kuģiem pieradis komandēt, un drusku valdonīgs. Pamazām viņa mani dabūja zem tupeles,» stāsta Ēriks. Sieva pierunājusi beigt darba gaitas, jo vēl 70 gadu vecumā viņš darbojies kā atslēdznieks dārzniecībā un pirms tam — ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā. Pirms iet prom no darba, Ēriks tomēr izrādījis savu neatkarību un uzstādījis sievai prasības: ies prom no darba, ja ik dienu laidīs makšķerēt. Aina kompromisam piekrita. Ēriks modās agri, ap pieciem un brauca uz upi. «Viss apkārt bija mierīgs. Es viens ar makšķeri un metu iekšā. Un — ir zivs! Kāds kilograms, pusotrs. Prom uz māju, notīru. Kamēr visi guļ — uzcepu. Brokastis galdā, kas gan var būt garšīgāks par ceptu asarīti?
Ērikam ir Triju Zvaigžņu ordenis. To viņš saņēma no pirmā atjaunotās Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa. Aicināts vērtēt preizdentus, kurš labākais, Ēriks saka: «par lieliem vīriem sliktu nevar runāt. Prezidents ir valsts rota. Ja pats esi normāls, arī citi būs normāli.» Ilgāk tincināts, Tomsons tomēr atzīst, ka Vaira Vīķe-Freiberga visvairāk bijusi savā vietā. Arī viņš, līdzīgi kā nesen prezidente filmā, novēl Latvijai saules mūžu. «Un demogrāfisko uzlabojumu, jo citādi tā saules mūža nebūs. Nav vienkārši, es saprotu. Atceros, man bija divas meitas un domāju — kā viņas pabarošu, kā izskološu. Bet, ja labi grib, daudz ko var izdarīt.»

Ēriks Tomsons nežēlojas par valdību. Redzējis dažādas varas atzīst, ka neviena no tām neesot ideāla. Padomijā neesot bijis nekā personīga, jo viss piedērēja valstij. Cilvēki instinktīvi pierada: ja jau valsts, tad var izsaimniekot. Dažs labs šo gēnu esot pārmantojis mūsdienās. Piemēram, Šlesers, Lembergs un Šķēle. «Nevaru izturēt viņus. Īpaši Lembergu. Lembergs savulaik esot privatizējis visus skaistākos tankkuģus, kas maksājuši brangu naudu. Par to Ērikam esot ļoti žēl.

Simtgadnieka dienas ritējums...
Dārzs ir Ērika enerģija. Viņš pavasaros rok zemi, stāda ogu krūmus un tomātus. Tieši mazi darbiņi esot tie, kas viņu uztur pie mundruma. «Stresiņš daudziem ir problēma, un tas daudz sabojā. Es dzīvoju bez stresiņa, jo dārzā strādāju. Ziemā kaut ko salodēju vai saurbju. Uzspēlēju klavieres, ar sunīšiem uz Gaujmalu aizbraucu ar rolleri,» saka Ēriks. Kad meita likusi manīt, ka ar mašīnu jau nu braukt vairs nevajadzētu, jo ir tomēr 95.gadi, nopirkt rolleris jeb šopraiters. Četru riteņu elektromobīlis, ar kādu mēdz braukāt amerikāņi, un pat pa veikaliem. Kurvī priekšā sēž Lorija, bet starp kājām - Libertija. Un - aiziet uz Gaujmalu.
Ilgi Ēriks dziedāja vīru korī Baltie bērzi, jo mūzika pacilā. Jaunībā bieži uzdziedājis jaukā kompānijā un uzspēlējis ģitāru. “Sestdiena šķita neizdevusies, ja nebija baļļuka! Īpaši jau vasarā,» atceras Ēriks.

Un, nu pie svarīgākā šī gada notikuma. Kā var nodzīvot Latvijas mūžu?
Ēriks stāsta: “Mani ir iedomu mērķi. Tie palīdz. Piemēram, nodzīvot līdz mellenītēm. Biju sastādījis krūmus, gribējās sagaidīt ogas. Izdevās. Nu labi. Un tad - nodzīvot līdz dzērvenītēm, ko sastādīju. Izdevās. Solīti pa solītim. Nospraužot mazu mērķi. Tā, lūk.»
2017 gada notikums
Nebaidoties par to, ka Latvijā tikai dažas apdrošinātāju kompānijas apdrošina ceļojumus 98 gadus veciem pilsoņiem, Ēriks Tomsons atrada savējo , nokārtoja visu , kas vajadzīgs , nopirka biļeti Airbaltikā un devās apciemot mazmeitu Karīnu uz Cīrihi. Garajā mūžā bija apceļotas desmitiem jūras valstu, bet cietzemē tik tālu - līdz pašai Šveicei nebija laimējies nokļūt! Ceļojums bija izdevies! Izraukti Alpu kalni, redzēts Reinas ūdenskritums, apskatīta Cīrihe un nogaršots siera fondjū! “Ja Dieviņš atvēlēs, arī simtajā dzīves gadā lūkošu, kur paceļot. Vecums nav diagonoze!”

100

VAIRĀK
Fail to load posts. Try to refresh page.
/// ATBALSTA ///